1621. gadā karalim Gustavam II Ādolfam izdodas ieņemt Rīgu un Daugavas grīvu, un 1622. gadā Zviedrijas fortifikācijas būvju vadība nosūta uz Rīgu Nīderlandes inženieri Johanu Šulcu (Schultz, Schult, Schouten), kuram uzticēts pie Daugavas grīvas būvēt jaunu skansti. Viņš Neimindē un Rīgas pils remontdarbos nostrādājis līdz 1623. gada rudenim.
1624. gada 3. novembrī Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs izdevis pavēli par nocietinājumu revīziju pie Daugavas grīvas. Uzskaitīti vairāki desmiti lielgabalu, un skansts vaļņu iekļautās ēkas: virsnieku un kareivju dzīvokļi, pirtis, pagrabi, kambari, trīs labības noliktavas, artilērijas ēka un baznīca. Skanstij bijuši divi vārti, vieni veduši uz jūru.
Jaunās skansts plānu parāda senākais zināmais cietokšņa uzmērījums, ko 1634. gadā izgatavojis toreizējais Zviedrijas karalistes fortifikācijas būvju ģenerālkvartīrmeistars Ū.Hansons Ernehufvuds. Neiminde tolaik bijusi piecstūru skansts ar trim bastioniem, vienu pusbastionu un nocietinātu izvirzījumu. Visapkārt nocietinājumam pa perimetru veidota palisāde- vertikāli iedzīti pāļi ar nosmailinātiem galiem. Nocietinājuma plānojumā saskatāma itāļu fortifikācijas būvju manieres ietekme.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007.
Attēls
Neimindes skansts pie Rīgas (Neumünne Sckantz Meed Rygha). 1634.g., no Ū.Hansona Ernehufvuda skiču grāmatas.- StKA, SFP Handritade kartverk 11 : 23.