17. gs. fortifikācijas zinātne attīstījās strauji. Tolaik Zviedrijā vadošie nocietinājumu būvju inženieri bija nīderlandieši jeb holandieši. Vecnīderlandiešu fortifikācijas sistēmas raksturīgākās iezīmes ir bastionu fašu veidotie šaurie leņķi, bet galvenā nocietinājuma aizsardzībai izbūvēts kronverks. Vērā ņemts vietas reljefs un augstais gruntsūdens līmenis.
1639. gada 22. maijā izdota instrukcija par Neimindes cietokšņa pārbūvi, uzticot to Johanam Rodenburgam. Viņš bija galvenais inženieris zviedru Vidzemē, Rīgas ģenerālkvartīrmeistars, projektējis vairāku Daugavas lejteces nocietinājumu modernizāciju.
Zviedrijas arhīva dokumenti liecina, ka 1639. gadā Daugavgrīvas cietokšņa pārbūvēs strādājuši 150, bet 1640. gadā no 200 līdz 250 vīriem.
Konduktora Rihtera 1642. gadā zīmētais plāns bija pārbūves priekšlikums, dubultā vaļņu sistēma kronverka priekšā netika izveidota. Skansts iekšējā teritorija plānā veidoja gandrīz regulāru piecstūri, kopējais laukums sasniedza gandrīz 10 hektārus. Visapkārt centrālajam laukumam bijušas kazarmas, noliktavas, štābs, pulkveža dārzs, malkas šķūnis, zirgu stallis, govju un aitu kūtis, ratnīca, apģērbu noliktava. Skansts kronverkā atradušies kareivju un komandieru dzīvokļi, pirts, slimnīca, ieroču meistara un mācītāja māja. 17. gs. vidū Neimindē darbojusies muita, tā bijusi nozīmīga kara pilsētiņa.
1656. gada rudenī, zviedru, poļu un krievu kara laikā, Daugavas grīvu neveiksmīgi mēģināja ieņemt Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs, 1658. gadā Neimindes skanstī sagūstīts esot turēts Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs ar ģimeni.
Avoti
Ieva Ose. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007
Attēls
Neimindes skansts plāns un trīs vaļņu profili – profils kronverkam; galvenās skansts profils pret Buļļupi un smilšu kāpām; galvenās skansts profils pret jūrmalu. 1642. gada 26. septembrī uzmērojis un zīmējis Matiass Rihters (Mathias Richter). StKA, SFP, Neumünde Nr.2